Gatavojamies atklāt sezonu

Upju ūdens līmeņi ir mainīgi. Šī brīža dati rāda, ka ūdens līmenis Melturu stacijā sasniedz nepilnu metru. Jebkurā gadījumā, ūdens vēl celsies, jo liela daļa Vidzemes augstienes kūst lēnām.

Ūdens līmenis Amatā | Create infographics

Pirmie jau startējuši!

Web apcirkņos dokumentāli pierādījumi jau pirmajiem Amatas braucējiem!

 

Amata from Rolands Dūdiņš on Vimeo.

Ūdenstūrisma aizsākumi

50.-60. gados modē bija pēdējā sniegā izslēpoties Gaiziņā un Bākūzī, bet jaunākamajās brīvdienās doties uz Amatas krācēm. Šogad [piezīme: raksts tapis 2009.gadā, raksta oriģināls šeit] šīm ūdenssacensībām ir 50 gadu jubileja.

…Kurš kārtīgs letiņš kaut reizi nav braucis Amatu? Nekur nereklamētie Amatas mači kā vēršu cīņas Spānijā, pievilka gan dalībniekus, gan skatītājus. 1964. g. pirmajās ūdenssacensībās Amatas staume piedalījās ap 50 ekipāžu un vairāki simti skatītāju. Pēc tam no gada gadā kā tagad latvāņi Latvijas laukos Amatā vairojās sacensību dalībnieku skaits. Tā bija visraibākā tauta – skolēni un studenti, ārsti, mākslinieki, fiziķi, ķīmiķi, zinātnieki, strādnieki, valsts iestāžu vadītāji un viņu padotie. Amatas mačos vecākais dalībnieks bija ūdenstūrisma celmlauzis, kādreizējais Latvijas skautu vadonis Ceriņtēvs. Viņam tolaik jau bija septiņdesmit, bet jaunākais – kāds puišelis viņa grupā, no kura vēlāk izauga kinorežisors Andris Slapiņš…

“No Ieriķu stacijas līdz bāzes nometnei bija kādi četri kilometri, bet visi smagie nesamie – plecos laivas, somas, pārtika. 1965.g. kādam ienāca prātā ar cepuri rokā apstaigāt vilcienu. Samesto naudu aiznesa vilciena mašīnistam, lai aptur pirms Amatas tilta. Mašīnists neparko – nedrīkst apstāties, bet varot palēnināt sastāva gaitu. Tad visi lēca laukā un ripoja pa uzbērumu lejā, bet gandrīz tukšais vilciens devās tālāk…”

…60. gados Amata kļuva par tādu kā latviešu Klondaiku – par tautas vispārstāvētāko sporta veidu. Aprīlī uz ūdensmačiem plūda cilvēku straumes. Ne vienam vien reizi gadā Amata aizstāja leģendārās pulcēšanās vietas Kazā vai Skapī. Vēlākajos gados iestādes atbalstīja Amatas mačus, piešķīra braucieniem autobusus, bet no sākuma visi kūlās ar vilcienu. Vilcieni Rīga – Lugaži, Rīga – Valmiera, Rīga – Ieriķi pirms sacensībām bija pilni ar laivotājiem un skatītājiem. No Ieriķu stacijas līdz bāzes nometnei bija kādi četri kilometri, bet visi smagie nesamie – plecos laivas, somas, pārtika. 1965.g. kādam ienāca prātā ar cepuri rokā apstaigāt vilcienu. Samesto naudu aiznesa vilciena mašīnistam, lai aptur pirms Amatas tilta. Mašīnists neparko – nedrīkst apstāties, bet varot palēnināt sastāva gaitu. Tad visi lēca laukā un ripoja pa uzbērumu lejā, bet gandrīz tukšais vilciens devās tālāk…

avots: laikraksts Sesdiena

…Pēc trakajiem tā gada (1969.g.) mačiem trīs dienas vēlākiznāca valdības sēde, kas noteica, ka nekādi ūdenstūrisma pasākumi Latvijas PSR 1969.g. vairs nenotiks. Ne togad, ne nākamgad sacīkstes tiešām vairs nenotika…

Pie Amatas tiešām sāka norisināties notikumi, kuriem ar sportu bija maz sakara. Valsts drošības komitejai likās, ka kopā sāk pulcēties pārāk daudz vienādi domājošo. Izšķirīgi bija 1968.g. mači Amatā. Tagad jau nelaiķis Ivars Sīpols togad bija distances priekšnieks. 1994.g. viņš žurnālistam Andrim Starvo stāstīja, ka togad Amatas nometnē pie kādas telts viņš ieraudzījis sarkanu audumu ar baltu svītru. Lai nesanāktu nepatikšanas, viņš audumu noņēmis un vēlāk kopā ar atkritumiem un dubļos iemītām kurpēm sadedzinājis. Taču drošībnieki šo lietu jau bija nofotografējuši, un Sīpolu izsauca uz pratināšanu Drošības komitejā, kur bija nogādāti arī sacensību rezultātu protokoli. Čekisti centās izdibināt, kam piederējis karogs?…

…Amatas desmitgadē 1974.g. komponiste Elga Īgenberga pēc Anša Epnera vārdiem uzrakstīja Amatas himnu Ūdenstūristu dziesmiņa…

 

Publicēts: www.amata.lv, oriģināls: T. Šaitere, A. Starvo, “Sestdiena”, 4.-10.04.2009, 16-19. lpp

Miķeļtornis – Irbes ieteka jūrā

Lai izbaudītu 1-dienas braucienu pa Irbes upi autoceļa Kolka-Venstpils posmā, pie pagrieziena uz Miķeļtorni, pretējā pusē atradīsiet meža ceļu, kas aizved līdz Irbes upei (300m). Šo maršrutu nosacīti var iedalīt 2 posmos, kur pirmais posms būs līdz Kolka-Ventspils šosejas tiltam pāri Irbei, bet otrs – no tilta līdz upes ietekai jūrā. Mežonīgāks un ‘skaistāks’ būs pirmais posms, kamēr otrajā posmā upe būs ūdeņaināka, platāka, ar vairāk taisniem, vienmuļi airējamiem posmiem, tomēr fakts, ka tā ietek jūrā kompensē šī otrā posma 1-2 stundu airējienu.

Kopējais maršruta garums sastāda 14-15 km, ko ar piepūšamajām laivām pieveiksiet aptuveni 5 stundās, bet ar kanoe laivām aptuveni 4 stundās.

Ir dažādi veidi, kā savākt inventāru, pirmais – airēt atpakaļ līdz tiltam pāri Irbei, bet otrais – ar auto doties ~ 5 km pa meža celiņiem līdz pašai Irbes ietekai jūrā, kur atrodas “Latvijas Valsts mežu” atpūtas vieta. Šajā vietā varēsiet iekārtot savu telšu nometni.

 

 

 

Gauja. 1 dienas brauciens “Sigulda – Murjāņu tilts”

Laivošanai ne vienmēr jābūt pamatīgam vairāku dienu ceļojumam. To var izdarīt ātri, saglabājot visu ūdenstūrisma piedzīvojumu sajūtu apvārsni. Varbūt vēlaties doties 1 dienas laivošanas maršrutā pa Gauju no Siguldas līdz Murjāņu tiltam? Tas prasīs vien 3-4 stundas, neskaitot laiku, ko pavadīsiet ceļā.

Jūs redzēsiet:

Gauja pie Murjāņu tilta

Karte

Upju ziņotājs – “Aiviekste starp Aiviekstes HES un Pļaviņām”

Ūdenstūristu iecienītais 1-dienas maršruts pa Aiviekstes upi no Aiviekstes HES (apdzīvota vieta “Aiviekste”) līdz Pļaviņām, kur Aiviekste ieplūst Daugavā ir izcili labi airējams. Ūdenslīmenis – vairāk kā nepieciešams, ūdens temperatūra 11,6C (siltāks kā Gaujā!).